Līdz Pirmajam pasaules karam
Kooperācijas idejas radās Vācijā 19. gs. vidū. Latvijas teritorijā kooperācijas un krājaizdevu sabiedrības idejas ienāca no Vācijas, un pirmie kooperatori Latvijas teritorijā bija baltvācieši.
1817. gadā dzimtbūšana tika atcelta Kurzemē, 1819. gadā — Vidzemē, 1861. gadā — Latgalē. Zemnieki brīvību ieguva tikai pamazām, jo zeme un daļa inventāra palika muižnieka īpašumā. Savu brīvību nācās iegūt ar smagu darbu. Vēl I pasaules kara sākumā puse no visas lauksaimniecības zemes piederēja apmēram 1300 muižām. Zemnieku dzīvē arvien lielāku nozīmi ieguva naudas attiecības. Vispirms kā parādu un lielu nodokļu nasta. Daudzi zemnieki līdz ar to nonāca parādu un augļotāju atkarībā, kuru kredītu likmes sasniedza pat 200% gadā. Tas arī bija galvenais dzinulis kredītkooperatīvu un citu kooperatīvu biedrību dibināšanai. Laukos strauji auga zemes cena un algoto strādnieku algas, bet samazinājās lauksaimniecības produkcijas cenas tirgū, arī starptautiskajā. Lauksaimniecības modernizācija prasīja naudu, kuras palika arvien mazāk. Augļotāju likmes šim nolūkam bija pārāk lielas.
Latvijā XIX gadsimta otrajā pusē notika strauja industrializācija. Daudzas preces, ko līdz tam ražoja amatnieki, sāka ražot rūpnīcas. Tiem bija jāizvēlas starp uzņēmējdarbību vai darbu fabrikā. Uzņēmējdarbību gandrīz nebija iespējams veiksmīgi iesākt bez naudas un kredītiem. Mazajiem un vidējiem uzņēmējiem palīdzēt šai ziņā varēja tikai kredītbiedrības.
Krājaizdevu sabiedrības sākās Kurzemē. Pirmo krājaizdevu sabiedrībai līdzīgo veidojumu nodibināja Akmeņulejas mācītāja Oberlīna draudzē Kurzemē. Būtībā tā bija kopējā Akmeņulejas iedzīvotāju kase. Par to tika publicēts raksts, un latviešu zemnieku vidū tas raisīja interesi par kreditēšanu. Kad 1870.–1871. gadā bija slikts ražas gads un interese par kreditēšanu pārtapa par pieprasījumu, tika dibināta pirmā zemnieku izveidotā kredītkooperācija “Kopība”. 1871. gadā tika publicēti kredīta kooperatīvu parauga statūti “Likumi par aizdošanas un krāšanas lādēm Kurzemes pagastos”. No šī brīža kredītkooperatīvu darbība bija pilnīgi likumīga. 1874. gadā apstiprināti Dundagas, Emburgas, Valles kredītkooperatīvs, bet 1875. gadā – Kroņa Valles kredītkooperatīvs. 80. gados Kurzemē darbību sāka 30 sabiedrības. Latgalē kredītkooperatīvu dibināšana sākusies tikai pēc 1905. gada.
Pirmais oficiālais Latvijas kredītkooperatīvs dibināts Pēterpilī (pašlaik Sanktpēterburga) 1872. gadā. Laika posmā līdz 1891. gadam tika nodibinātas 40 organizācijas Kurzemē, 14 Vidzemē un 2 Rīgā. Kopā Latvijā līdz 1891. gadam bija 57 kredītkooperatīvi, līdz 1913. gadam – 201.
1906. gada 4. martā cara valdība pasludināja biedrošanās brīvību, kas atviegloja arī kooperācijas kustību. Taču praksē Iekšlietu ministrijai bija tiesības aizliegt jebkuru organizāciju, kura tās ierēdņiem šķita kaitīga pastāvošajai kārtībai. Tāpēc kooperatīvas organizācijas nebija pilnīgi neatkarīgas. Latvijas kooperatīviem tika liegta iespēja apvienoties savienībās. Kredītkooperatīvus kontrolēja Finanšu ministrija.
Latvijā pastāvēja arī citas kredītiestādes: krājaizdevumu kases (1871-1913 tika izveidots 201 kredītkooperatīvs) un savstarpējās kredītbiedrības (1913 bija 41 kredītbiedrība), kurām bija īpaša nozīme celtniecības attīstībā.
Līdz Pirmā pasaules kara sākumam krājaizdevu sabiedrības bija tā attīstījušās, ka visumā apmierināja tā laika tautas saimniecības prasības. 1913. gadā Latvijas teritorijā darbojās 236 krājaizdevu sabiedrības, kurās kopā bija 112 000 biedru, un kuru kopējā bilance pārsniedza 65,9 miljonus zelta rubļu, kas tajā laikā bija liela nauda. Lauku kredītkooperatīvos piedalījās 70,5% Latvijas lauksaimnieku. Tas viss bija sasniegts dažu desmitu gadu laikā pašu spēkiem un par spīti nelabvēlīgai varas iestāžu attieksmei. Galvenie noguldītāji bija pilsētu iedzīvotāji ar nelielu rocību un lauku inteliģence, bet aizdevumus visvairāk saņēma lauksaimnieki un tirgotāji. Krājaizdevu sabiedrības brīvi konkurēja ar citām kredītiestādēm un pat valsti par noguldījumu piesaisti.
Amatos ievēlēja visā apkārtnē uzticamākos un godīgākos cilvēkus, kuri turklāt nebaidījās no atklātības. Krājaizdevu sabiedrību valde un padome rūpīgi izvērtēja katru kredīta ņēmēju. Kredītus parasti piešķīra produktīviem mērķiem, nevis patēriņam. Aizdevuma atmaksas termiņus varēja pagarināt, tomēr atmaksas grafiks visumā tika stingri ievērots. Sīkie noguldītāji, kuri savu naudu bija nopelnījuši sūrā darbā, parasti stingri sekoja kredītkooperatīvu darbībai. Noguldījums varēja tikt izņemts un ieguldīts citā iestādē. Tāpēc sabiedrības īpaši rūpējās par savu labo slavu. Sliktu kredītu bija pavisam maz. Kredītkooperatīvi brīvi rīkojās ar pašu savāktajiem līdzekļiem, un galvenais uzraugs tiem bija noguldītāji.
Pilsētās krājaizdevu sabiedrības par aizdevumiem ņēma 8 līdz 10%, bet par noguldījumiem maksāja 5 – 7%. Laukos likmes bija mazākas: par aizdevumiem – 6 līdz 7%, bet noguldījumiem – 5 līdz 6%. Procentu starpība starp noguldījumiem un aizdevumiem lauku kooperatīvos bija 1 līdz 2%. To nodrošināja lētas darbības izmaksas: sēdes un operācijas parasti notika vienu dienu nedēļā, algots tika vienīgi darbvedis. Valdes un padomes locekļi atlīdzību saņēma tikai gada noslēgumā pēc pilnsapulces lēmuma un samērā ar darbības rezultātiem un peļņu.
Vispirms Latvijas gruntnieki ar KS kredītu palīdzību atbrīvojās no saviem māju iepirkšanas parādiem. Parasti šie parādi bija noformēti pie cittautiešu uzņēmējiem, kuri prasīja lielus procentus, bet nu tos pārformēja uz kredītkooperatīviem, kuri izcēlās ar mērenību, rīcības noteiktību un godīgumu. Tālāk KS kredīti noderēja māju un saimniecības ēku celtniecībā, kā arī pārejā no graudkopības uz lopkopību. Pieņemoties spēkā, KS kustība spēja sekmīgi nodrošināt visus lauksaimniecības attīstības posmus, atvieglojot pāreju uz jauniem saimniekošanas principiem, ceļot zemnieku darba ražību. Kredītkooperatīvi mērķtiecīgi veicināja citu kooperācijas veidu attīstību, piemēram, veidoja lauksaimnieku apgādes kooperatīvus, patērētāju un lauksaimniecības biedrības, lauksaimnieku centrālās organizācijas.
Augot līdzekļu pārpalikumam, tie saplūda Rīgas kredītbiedrībās, kuras to izmantoja aizdevumu izsniegšanai latviešu namsaimniekiem un uzņēmējiem, kuri veidoja nacionālos rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumus. Tieši pirms I pasaules kara Rīgā pacēlās daudz lepnu latviešu namu un uzņēmumu, kuru pamatā bieži vien bija lauku KS līdzekļi. Tā nebija nejaušība, ka tieši Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un aizdošanas kases telpās 1918. gada 17. novembrī sanāca latviešu politisko grupu apvienotā sēde, kas izstrādāja Tautas padomes platformu un nolēma 18. novembrī pasludināt neatkarīgu Latvijas valsti (vairāk par to var lasīt Krājaizdevu apvienības rakstā Latvijas Republikas dibināšanu finansēja latviešu finanšu kooperatīvi).
Pēc Pirmā pasaules kara
Kara laikā kredītkooperatīvi cieta tik lielus zaudējumus, ka bijušo ietekmi vairs neatguva. Kara laika zaudējumi bija milzīgi. 146 no 236 kooperatīviem Kara zaudējumu komisijai bija pieteikuši zaudējumus par 32 809 272 zelta rubļiem jeb vidēji 224 720,5 rubļus uz katru. Ja pieņem, ka līdzīgus zaudējumus cietuši arī pārējie kredītkooperatīvi, tad 80% no līdzekļiem tika zaudēti. Vieglāk bija tām sabiedrībām, kas daļu savu līdzekļu bija ieguldījušas nekustamajos īpašumos. Kredītkooperatīvi, kuriem tādu nebija, kara laikā zaudēja ap 99% bilances vērtības.
1919. gada 8. jūlijā Latvijas Pagaidu valdība atgriezās Rīgā, 1920. gada 11. augustā parakstīja Miera līgumu ar padomju Krieviju un varēja sākties izpostītās Latvijas tautsaimniecības pilnvērtīga atjaunošana un attīstība. Kredītkooperatīvu darbība sāka atjaunoties līdz ar miera iestāšanos un Kooperatīvā likuma pieņemšanu 1919. gada 5. septembrī. Tas nebija viegli, jo valdīja nabadzība, bija sašķobījusies cilvēku uzticība kredītiestādēm, kā arī zudusi interese krāt un taupīt.
Latvijas ekonomiskais stāvoklis pēc kara bija katastrofāls. Iedzīvotāju skaits bija samazinājies par 40%, rūpniecība sagrauta, dzīvojamais fonds katastrofālā stāvoklī, finanšu sistēma nedarbojās kā nākas, bija hiperinflācija. Uz palīdzību no ārpuses nebija cerību, un Latvijai kā valstij neticēja pat daļa pilsoņu, nemaz nerunājot par ārvalstīm. Pirmajos neatkarības gados Latvijā bija izteikts kapitāla trūkums. Kredītresursi bija nesamērīgi dārgi, lielās bankas par saviem aizdevumiem 1921. gadā prasījušas 62% gadā. Privātie aizdevēji prasīja vēl vairāk. Tikai 1922. gadā aizdevumu likmes saruka un strauji pieauga kredītiestāžu skaits, jo nostabilizējās Latvija rublis. šajā smagajā periodā īpašu nozīmi guva krājaizdevu sabiedrības un savstarpējās kredītbiedrības, kuru skaits krietni pārsniedza citu kredītiestāžu skaitu.
1920. gadā ievēlētā Satversmes sapulce sāka visai vērienīgu un radikālu zemes reformu, kuras gaitā nacionalizēja muižniekiem piederošās zemes platības, kas pārsniedza 50 vai 100 hektārus. 1919. gada 5. septembrī pieņemtais likums “Par kooperatīvām sabiedrībām un to savienībām” bija ļoti liberāls. Nebija nepieciešama varas iestāžu atļauja kooperatīvu dibināšanai. Lai sāktu kooperatīva darbību, pietika ar septiņiem dibinātājiem un statūtu reģistrāciju apgabaltiesā. Trīs vai vairākas kooperatīvās sabiedrības varēja dibināt savienību, turklāt savienībai bija tiesības revidēt sabiedrību darbību.
Likums pieļāva ļaunprātīgu tā izmantošanu. Daudzi kooperatīvi dibinājās bez saimnieciska pamata, tāpēc ātri vien un it īpaši krīzes periodā bija spiesti likvidēties. Līdz 1923. gadam bija sakārtota finanšu sistēma, 1922. gada 1. novembrī nodibināta Latvijas Banka, un tā sāka krājaizdevu sabiedrību kreditēšanu. Noguldījumu piesaiste, salīdzinot ar pirmskara periodu, Latvijā kļuva vieglāka, jo tika atļauta tekošo kontu atvēršana. Bieži vien jaunas krājaizdevu sabiedrības tika dibinātas ar vienu mērķi – viegli tikt pie Latvijas Bankas piešķirtajiem kredītiem. Līdz 1927. gadam kredītkooperatīvu tīkls Latvijā bija divas reizes biezāks nekā pirms kara.
Tas iedragāja kooperatīvu reputāciju. Tāpēc Latvijas Kooperatīvu kongresu padome izstrādāja savu labojumu projektu, kuru Saeima pieņēma 1927. gadā. Pēc šiem labojumiem, katra kooperatīvā sabiedrība vismaz reizi divos gados tika pakļauta obligātai revīzijai, kuru veica pie Tieslietu ministrijas dibinātā Kooperatīvu revīzijas padome. Padomē iekļāva pa vienam pārstāvim no Finanšu ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Latvijas bankas un tās kooperatīvu savienības, kurai likums ļāva veikt obligātās pārbaudes. 1935. gadā 618 kredītkooperatīvos bija 202 234 biedru ar kopējo bilanci 102 065 721 Ls. 1935. gada 1. janvārī kopējais Latvijas kredītkooperatīvu pašu kapitāls bija ap 6,5 milj. latu. Kopumā noguldījumu apjoms Latvijas kredītkooperatīvos pieauga no 206 267 latiem 1920. gadā līdz 32 533 728 latiem 1935. gadā, bet noguldījumu īpatsvars kopējā bilancē attiecīgi samazinājās no 72,80 līdz 31,88%. Noguldījumu piesaisti lielā mērā ietekmēja valsts finanšu politika. Konkurents noguldījumu piesaistē bija valstij piederošās pasta krājkases, kuras darbojās katru dienu, baudīja valsts garantijas un par beztermiņa noguldījumiem maksāja 4% gadā. Grūtības kredītkooperatīviem radīja Latvijas bankas noteiktās augstākās aizdevumu procentu likmes, kas ierobežoja par noguldījumiem izmaksājamos procentus. 1935. gadā aizdevumu procentus likmes dažādās sabiedrībās bija 5-8% gadā. Organizācijas, kuras izsniedza bezprocentu kredītus, bija uz kooperatīvā likuma pamata dibinātās ebreju savstarpējās palīdzības kases, kas pastāvēja pie sinagogām.
Sociālisti un komunisti centās veicināt īpašus strādnieku kooperatīvus un tos izmantot kā savas cīņas instrumentu. Rīgā tika dibinātās vairākas politiski iekrāsotas strādnieku patērētāju biedrības. 1921. gadā dibinājās “Latvijas Strādnieku kooperatīvu savienība”. Taču ideoloģiskās cīņas un nepiemērotība Latvijas apstākļiem šo savienību drīz vien sagrāva no iekšas. Tās vietu centās ieņemt LSDSP kontrolētā “Latvijas Patērētāju biedrību savienība”. Savukārt Latviešu zemnieku savienība centās ietekmēt un diktēt politiskās vadlīnijas zemnieku kooperatīvajām sabiedrībām. Lauku kooperatīvos pat ieradās LZS pārstāvji, lai saņemtu mandātus un pēc tam kooperatīvu kongresos panāktu politisku deklarāciju pieņemšanu. Tas šķēla un diskreditēja Latvijas kooperatīvo kustību un lika pamatus tās turpmākai pakļaušanai dažādiem politiskiem režīmiem – kā “Ulmaņa laikiem”, tā vēlākajai “sociālistiskajai kooperācijai”. Tā kooperatīvu kustība Pirmajā Latvijas Republikā sadrumstalojās pēc nacionālām un politiskām pazīmēm, meklējot savu īpašo labumu un neticot kopējā labuma iespējamībai.
Jau pirms Pirmā pasaules kara kustības aktīvisti bija nonākuši pie stingras apņēmības panākt centrālās organizācijas dibināšanu, kas KS darbiniekiem sniegtu gan organizatorisko, gan finansiālo palīdzību. Tā kā Krievijas likumi to liedza, centieni radīt kooperācijas finansiālo centru atsākās tikai neatkarīgajā Latvijā. Ja tas būtu izdevies, varbūt kredītkooperatīvi nebūtu nonākuši tik lielā atkarībā no Latvijas Bankas.
Valdība visādiem līdzekļiem centās pakļaut krājaizdevu sabiedrības savai kontrolei. 1937. gada “Likums par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām” noteica: ja sabiedrības pamatkapitālu vai tā daļu iemaksā valsts vai kāda kamera, tad attiecīgā iestāde vai kamera var sūtīt sabiedrības valdē, padomē vai revīzijas komisijā pa vienam pārstāvim kā pilntiesīgus locekļus. Arī praksē šādas procedūras notika, lai gan ieguldītās summas, salīdzinot ar Latvijas bankas devumu, bija nelielas. Savukārt saskaņā ar 1934. gada 29. maija “Noteikumiem par kooperatīvo sabiedrību un to savienību darbības ierobežošanu” sākās mērķtiecīga revīzijas tiesību atņemšana savienībām. Vispirms šīs tiesības zaudēja Latvijas Kredītkooperatīvu savienība, vēlāk Ebreju Kredītkooperatīvu savienība (tolaik to sauca par Žīdu kredītkooperatīvu savienību), Vācu Kredītkooperatīvu sabiedrību revīzijas savienība, Kooperatīvu revīzijas savienība un Latgales Kooperatīvu revīzijas savienība. Līdz ar to šīs savienības pārtrauca savu darbību. Tad valdība ķērās klāt vislielākajai no KS centrālajām organizācijām – Tautas bankai. Tā kā Tautas banka bija akciju sabiedrība, tai nevarēja piemērot iepriekš minēto likumu. Tāpēc līdz 3 miljoniem paaugstināja akciju bankai nepieciešamo akciju kapitālu. Tā kā Tautas bankas akciju kapitāls bija tikai 0,7 milj. latu, bankas akcionāru sapulce 1939. gada 30. aprīlī nolēma izbeigt savu darbību un pievienoties valstij piederošajai Vispārējai Lauksaimniecības bankai. 1940. gada 15. februārī Ministru kabinets Vispārējo lauksaimniecības banku pasludināja par krājaizdevu sabiedrību speciālo savienību. Līdz ar to KS nonāca pilnīgā valdības pakļautībā un uzraudzībā.
Padomju laiki
Pēc 1945. gada Kooperatīviem piederošās ēkas un aprīkojums bija pasludināts par kooperatīvo organizāciju “sabiedriski sociālistisko īpašumu”. Komunistiskā partija organizēja, vadīja un izmantoja kooperāciju savu mērķu sasniegšanai. Vēl tiešākā veidā, nekā Ulmaņa vai vācu okupācijas laikos, kooperatīvi tika pakļauti valsts interesēm, tikai šoreiz valsts bija Padomju Savienība. Latvijas kooperatīvi un to savienības tika integrēti vienotajā PSRS kooperācijas sistēmā, kuras centrs bija Maskavā un saīsināti saucās “Centrosojuz”.
Formāli tika saglabāta kooperatīvu struktūra, darbojās valdes, revīzijas komisijas, regulāri tika sasauktas kopsapulces. Taču iniciatīva nāca no augšas: valdē varēja ievēlēt tikai iepriekš augšās apstiprinātus kandidātus, lēmumu projektus, kurus piedāvāja apstiprināt kopsapulcēm, iepriekš sagatavoja augstāki funkcionāri. Tā kā iepriekš jau bija veiktas kadru tīrīšanas, reti kurš uzdrīkstējās jaunajai kārtībai pretoties. Ja tomēr kāds kolektīvs pieņēma “nepareizu” lēmumu, augstāk stāvošā organizācija (rajona vai republikas savienība) varēja to kurā katrā brīdī atcelt. Nevēlamu kadru atcelšanu pamatoja ar “kooperatīvās disciplīnas neievērošanu” vai “rīcību pret padomju tirdzniecības interesēm”. Lai nodrošinātu pilnīgu kontroli, katrā kooperatīvā tika veidotas partijas pirmorganizācijas, kurās bija vismaz trīs cilvēki. Latvijas “buržuāziskos kooperatīvus” padomju vara vai nu likvidēja vai arī pārvērta par “darbaļaužu kooperatīviem” jeb “darbaļaužu masveida sabiedriski saimnieciskām apvienībām”.
Pēc kara kādu laiku vairāki kredītkooperatīvi turpināja darboties, arī neformāli. Pilnīga krājaizdevu sabiedrību likvidācija noslēdzās 1949. gadā, līdz ar otro deportāciju un lauku kolektivizāciju. Padomju pilsoņiem savus uzkrājumus piedāvāja noguldīt valsts krājkasēs.
Izmantotie avoti:
- Jānis Kučinskis, 2004. Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē.
- Rihards Strenga, Madara Māra Irbe, Jānis Paiders, Mārtiņš Locs, Madara Lece, Agnese Priede un Arnis Koroševskis, 2017. Rokasgrāmata par krājaizdevu sabiedrībām.